Cilvēks sastāv no 7 ķermeņiem un mīt 7 plānos jeb pasaulēs.
Ezotēriskā zinātne šīs septiņas sākotnes iedala divās grupās: viena aptver trīs augstākās sākotnes, bet otra četras zemākās.
Pirmā grupa, ko sauc par augstāko Triādi, ir cilvēka nemirstošā
daļa, nemirstīgā individualitāte (monādiskās trīsvienības atspulgs),
kas saglabājas visos cilvēka iemiesojumos, jeb cilvēka gars:
Ātma ir Ausgtākā (garīgā) Griba (Uguns Gara dzirksts)
Budhi ir Augstākā (garīgā) Mīlestība (Jūtdziņa, Jūtu dzīve augstākajā līmenī)
Manass ir Ausgtākais Saprāts, Augstākā Apziņa (abstraktās domāšanas, ideju prāts)
Četras zemākās sākotnes veido cilvēka mirstīgo, pārejošo iedabu – Personību. To attēlo kā četrstūri
Cilvēka būtības augstāko triādi („ugunīgo ķermeni”, cilvēka augstāko ‘Es’ jeb Individualitāti veido Ātmā, Budhi un augstākais Manass. To attēlo kā trīsstūri.
Augstākie principi (Ātma, Budhi, Manass) atdzīvina fizisko ķermeni un liek tam darboties. Savienojot šīs divas ģeometriskās figūras, mēs iegūstam simbolisku cilvēka un viņa sastāva attēlu. Tātad – mūsu priekšā ir no 7 sākotnēm sastāvošs cilvēks:
(Arī senindiešu ezoteriskā
psiholoģija cilvēka sarežģīto sastāvu iedala šādi):
- Fiziskais ķermenis, kas kalpo par visu cilvēka fizisko funkciju
pārvadītāju. - Ēteriskais ķermenis, kas ir dzīvības spēka (prānas) nesējs un
pārvadītājs. - Astrālais ķermenis, kaislību un vēlmju pārvadītājs.
- Mentālais ķermenis, domas ķermenis (zemākais Manass), visu ar smadzeņu
palīdzību notiekošo domāšanas procesu pārvadītājs.
Tās ir cilvēka zemākās, pārejošās
sākotnes.
Augstākā, nemirstīgā Triāde jeb ugunīgais ķermenis, sastāv no:
- Tīrā Saprāta jeb intuīcijas (augstākais Manass).
- Garīgās sākotnes ( Budhi).
- Dievišķās sākotnes, nemirstīgā ,,Es” (Ātma).
Ātma un Budhi veido „Gara graudu”
Katru no ķermeņiem, kuros pēc kārtas cilvēks dzīvo apzinātu un piepildinātu dzīvi, ierobežo tā pasaule un sfēra, kurai tas piederīgs un kuras likumiem tas pakļaujas. Fiziskais ķermenis, kas atrodas blīvajā pasaulē, var dzīvot vienīgi tajā un to nevar paņemt līdzi uz Smalko Pasauli.
Pēc nāves cilvēks pāriet savā smalkajā ķermenī, tajā būdams, izpauž sevi un darbojas astrālajā pasaulē un viņu ierobežo šīs pasaules ietvari.
Tad viņš nomet smalko ķermeni un pāriet mentālajā ķermenī un dzīvo mentālajā pasaulē, pakļaudamies šīs pasaules likumiem.
Atbrīvojies no mentālā ķermeņa, viņš nokļūst Ugunīgajā Pasaulē, Gaismas Pasaulē un mājo Gaismas ķermenī. Visām šīm pasaulēm ir savas robežas un savi ierobežojumi, un tās lielākā vai mazākā mērā sasaista cilvēku atbilstoši savas matērijas īpašībām. Ugunīgajā Pasaulē gars savās izpausmēs ir brīvs vienīgi tiktāl, ciktāl izsmalcināta un attīstīta ir viņa ugunīgā ķermeņa matērija un ciktāl tā spēj būt saskaņā ar tiem vai citiem šīs Augstākās un bezrobežīgās Pasaules slāņiem.
Dievišķā Monāde:
Visas Manvantāras laikā ikviena Monāde ir cilvēka pamats – viņa augstākā būtība, viņa „zvaigzne”, viņa „sargeņģelis”. Būdama Absolūta daļiņa, arī tā nav mūsu prātam aptverama. Zināms tikai, ka Monāde ir trīsvienība. Tā sastāv no trim sejām, kas mīt „debesīs” – trijos visaugstākajos Kosmiskajos plānos –Dievišķajā pasaulē, Monādiskajā pasaulē un Nirvānas (Ātmiskajā) Pasaulē. Monāde ir nesagraujama, nemainīga, mūžīga visā Esības ciklā – Manvantārā. Cikla beigās tā atgriežas Absolūta Klēpī un ieplūst Tajā.
Monāde veido savdabīgu tiltu starp radītāju – Planētas Logosu – un atsevišķo cilvēku.
Monādē ir ietverts Logosa „ģenētiskais” kods jeb miniatūra matrice, proti, monāde jau no laika gala sevī nes tādas potenciālas īpašības un kvalitātes, ka ir spējīga evolucionēt un transformēties dzīvā būtnē, kas pēc sava attīstības potenciāla ir identiska Radītājam. Tātad mēs tiešām, kā jau Bībelē teikts, esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības šo vārdu burtiskā nozīmē. Monādes misija jeb uzdevums ir veikt garo ceļojumu jeb iziet evolūcijas ceļu, kas stiepjas cauri visām dabas valstībām, tostarp arī cilvēku valstībai. Galu galā šīs ceļš monādi atvedīs atpakaļ „tēva mājās”, bet nu jau bruņotu ar tādām zināšanaās un pieredzi, kas to (un tātad arī cilvēku) pacels augstākā, proti, visuvarenās planetārās būtnes statusā.
Pašreizējā attīstības posmā
cilvēks ar savu monādi vēl nav spējīgs kontaktēties, tāpēc dvēsele mītošā
Kauzālajā ķermenī pagaidām darbojas kā monādes pārstāve un būtībā ir tā augstākā
garīgā instance, kuru cilvēkam jācenšas sasniegt. Tā akumulē sevī un regulāri
pārsuta cilvēka zemākajiem ķermeņiem
monādes garīgās enerģijas, kuras cilvēks izmanto savā dzīvības norišu procesā.
Sagatavots, izmantojot A. Stuļginska “Ievads dzīvās ētikas mācībā” Un A.Klizovska “Jaunā laikmeta pasaules izpratne”
